Es esmu šausmās un sajūsmā vienlaikus, dārgie draugi. Es apbrīnoju skaistas dāmas varonību un joprojām uzdodu sev jautājumu – kāpēc?
Lieliskais un briesmīgais rakstu ieteikšanas algoritms man iemeta publikāciju "Jaungada ēdienkartē iekļāvu 10 siltos ēdienus, lai iepriecinātu katru viesi"
Mani pārsteidz jaukas sievietes talants, efektivitāte, smagais darbs un centība – un rakstu bez jebkādas ļaunprātības.
Un es nesaprotu tikai vienu - kā viņa svinēs sevi pēc desmit karsto ēdienu pagatavošanas, lai iepriecinātu katru viesi?
Pēc tāda maratona izstaipījos pa gultu ar vēderu uz leju un agonijā raustījos kājas-rokas, dūcot pēc pilnas darba dienas. Tikai no malas šķiet, ka ēdiena gatavošana ir viegls, bez piepūles uzdevums.
Bet desmit siltie ēdieni (un kompozīcijai vajag arī salātus-uzkodas), tas ir... Tā ir kā pilnvērtīga maiņa pie aparāta rūpnīcā. Tas ir man uz kājām visu dienu. Un tu ne tikai esi uz kājām, tu lido kā slota pa visu virtuvi, lai būtu laikā, ne tikai gatavot, bet arī jūs pastāvīgi mazgājat / kārtojat (citādi nebūs kur gatavot), pārliecinieties, ka nekas neaizbēg / ne sadedzis ...
Ellē.
Teorētiski ir iespējams lietā iesaistīt palīgus - ģimeni. Bet, ziniet, tas reti izdodas (ļoti pacietīgi cilvēki), un vairumā gadījumu tas arī beidzas pavārus kaunā izdzina no virtuves, aizlido dvielis (nu ne kastrolis), un durvis slams.
Un vainot galveno šefpavāru (vai pavāru) agresijā ir nepelnīti. Ēdienu gatavošana, īpaši šādos daudzumos mājās, ir ne tikai fizisks nogurums, bet arī cēls apgrūtinājums.
Un viesi, protams, būs apmierināti. Un mājās - arī.
Tas ir tikai... Kādu prieku no svētkiem gūs tas, kurš gatavoja? Uzslavas un komplimenti “ak, cik garšīgi”, “ak, kāds galds” - nav jau slikti, jā... Bet, kad izkāpu no galvas līdz zilumam sejā, tie īsti visu nekompensēja. ...
Tomēr jums ir arī jāpažēlo sevi (saimnieku).
Kā tu domā, vai?